Chryslerklubben

[blushprevious]

Sē?u pie virtuves galda, ārā jau sen kā tumsa, un tikai monitora gaisma met ēnas uz sienām. Pagāju?ā gada novembris bija pelēks kā betons. Lietus, vēj?, darbs no mājām, un sajūta, ka dienas vienkār?i pārritinās viena pēc otras bez nekādas at?ķirības. Tādos brī?os cilvēks sāk meklēt kaut ko, kas izrauj no rutīnas. Man tas izrādījās vienkār?i zinātkāre. Nevis alkatība, nevis mēģinājums kļūt bagātam vienā naktī, bet gan tā dzīvā sajūta, kad nezini, kas notiks tālāk. Tāpēc es vienu vakaru atvēru vavada online casino. Bez lieliem plāniem, bez gaidām. Vienkār?i gribēju redzēt, kas tur ir.

Pirmā lieta, kas mani pārsteidza, bija nevis spēles, bet gan tas, cik ātri pazuda tā savādo?ā sajūta, ka esmu kaut kur, kur man nav vietas. Saskarne bija vienkār?a, bez lieka trok?ņa. Izvēlējos da?us spēļu automātus ar nosaukumiem, kurus pat neatceros, jo tos izvēlējos pēc noskaņas, nevis pēc grafikas. Viens bija ar okeāna motīviem, otrs ar augļiem, tre?ais ar kaut kādām maģiskām grāmatām. Iesākumā liku mazas likmes, tikai lai justu ritmu. Un tad, kad jau biju gatavs aizvērt lapu un iet gulēt, ekrāns piepe?i nobira ar zelta monētām. Tas nebija nekāds grandiozais d?ekpots, bet summa bija patīkama ? ap četrsimt eiro. Pietiekami, lai nopirktu jaunu ziemas jaku, par kuru biju diezgan ilgi domājis, un vēl paliktu pāri.

Bet interesantākais nebija nauda. Interesantākā bija sajūta, kas nāca līdz ar to. Tāda klusa, smaidīga pārliecība, ka pasaule nav tik vienmuļa, kā izskatās. Ka nejau?ība nav tikai haoss, bet gan kaut kas, kam var uzticēties, ja to nepieprasa ar varu. Tajā vakarā es sapratu, ka vavada online casino man nav ne kas svēts, ne kas bīstams. Tas ir vienkār?i logs uz kaut ko neparedzamu. Un tie?i neparedzamība mani turēja pie ekrāna vēl kādu laiku.

Janvārī, kad visi svētki bija beigu?ies un ikdiena atkal iekoda, es atgriezos pie ?īs nodarbes. ?oreiz apzināti. Izpētīju bonusus, kas parādījās manā kontā ? kaut kāds kе?beks par iepriek?ējo nedēļu, da?i bezmaksas griezieni kādā no automātiem. Tas bija patīkami, jo nejutos kā tāds, kur? tikai zaudē. Drīzāk kā cilvēks, kur? spēlē ar nelielu atbalstu no malas. Sāku likt uzmanību tam, cik da?ādi automāti uzvedas. Da?i ir kā mierīgi ezeri ? grie?as lēni, maksā reti, bet, kad maksā, tad ar rezervi. Citi ir kā negaiss ? bie?i, trok?ņaini, bet mazāk. Man tas ?ķita fascinējo?i no psiholoģiskā viedokļa. Es sāku pierakstīt sev piezīmes, cik ilgi spēlēju, cik daudz iztērēju, cik bie?i pauzēju. Tas palīdzēja noturēt skaidru galvu.

Vienā februāra vakarā, kad ārā bija sniegs un es biju noguris pēc garas darba dienas, es nolēmu ielikt nelielu summu vienā no tiem automātiem ar augļu simboliem. Nebiju ne priecīgs, ne bēdīgs. Vienkār?i noguris. Un tad notika kaut kas, ko es joprojām atceros ar smaidu. Pēc da?iem griezieniem automāts sāka izmest bonusa raundus vienu pēc otra. Tas nebija liels pieaugums uzreiz, bet tas vilkās ? piecas minūtes, desmit, piecpadsmit. Es sēdēju kā paralizēts, skatījos, kā skaitļi aug, un domāju tikai vienu: vai tas tie?ām notiek ar mani? Kad beidzās, mans konta atlikums bija pieaudzis par nedaudz vairāk nekā tūkstoti eiro. Es nepārspīlēju. Es vienkār?i aizvēru klēpjdatoru, aizgāju uz virtuvi, uzvārīju tēju un noskatījos filmu. Tā bija mana balva sev ? nevis tērēt tālāk, bet apstāties un izbaudīt to, kas noticis.

Tas, ko es ?ajā visā iemācījos, nav saistīts ar naudu. Tā ir attieksme pret laiku. Mēs dzīvojam pasaulē, kur viss ir ieplānots, saplānots, kontrolēts. Bet da?reiz ir vērts atstāt nelielu logu nejau?ībai. Ne tāpēc, lai kļūtu bagāts, bet lai atgādinātu sev, ka dzīvē ir arī lietas, kuras nevar paredzēt. Protams, es neiesaku nevienam sēdēt pie ekrāna stundām. Es pats to nedaru. Man ir noteikums: ja es jūtu, ka spēle vairs nav priecīga, es apstājos. Ja es jūtu, ka sāku dusmoties par zaudējumu, es apstājos. Ja es jūtu, ka gribu atgūt zaudēto nekavējoties, es apstājos. ?ie trīs noteikumi mani ir izglābu?i no daudzām stulbām situācijām.

Un vēl viena lieta. Es nekad neslēpju, ka spēlēju. Man nav kauns. Bet es arī neizlieku to kā dzīves mērķi. Tas ir tāpat kā ar vakara filmu vai grāmatu. Kaut kas, kas aizņem prātu uz stundu vai divām, un pēc tam pazūd. Man patīk tas, ka vavada online casino piedāvā da?ādus automātus, ka tur var atrast gan vienkār?us, gan sare?ģītākus. Man patīk, ka ir kе?beks, ka ir bonusi, ka nav sajūtas, ka esi viens pret milzīgu bezpersonisku sistēmu. Bet pats galvenais ? man patīk tas, ka pēc katra vakara es varu vienkār?i aizvērt lapu un turpināt dzīvot. Bez ilgām, bez rūgtuma, bez vajadzības atgriezties.

Martā es devos atvaļinājumā uz laukiem. Tur nebija interneta, tikai klusums, me?s un vecs radiators, kas pukstēja kā sirds. Es nespēlēju nevienu dienu. Un ziniet ko? Es par to nedomāju. Tas apstiprināja to, ko jau zināju: spēle nav nepiecie?amība, tā ir izvēle. Un, ja tā ir izvēle, tad tā var būt patīkama tikai tad, ja tu to izvēlies apzināti, nevis aiz izmisuma vai garlaicības. Manā gadījumā tā sākās kā garlaicības dzē?ana, bet beidzās kā neliels hobijs, kas liek pasmaidīt.

Tagad, kad pagāju?i vairāki mēne?i, es reti atveru spēles. Varbūt reizi divās nedēļās, varbūt reizi mēnesī. Bet, kad to daru, es vienmēr atceros to novembra vakaru, to sajūtu, ka nezini, kas notiks. Un tas ir labi. Jo dzīvē jau tā ir pārāk daudz progno?u, grafiku un plānu. Da?reiz ir vērts ļaut nejau?ībai pieskarties. Tikai jāatceras, ka nejau?ība nav dzīves jēga, bet gan tikai neliels akcents tajā. Un, ja tas akcents ir patīkams, tad kāpēc gan ne. Es noteikti turpinā?u reizēm iegriezt kādu automātu, jo tas man sagādā prieku. Bet es arī turpinā?u iet me?ā, dzert tēju un skatīties filmas. Jo dzīve ir lielāka par jebkuru ekrānu. Un tas ir pats svarīgākais, ko esmu sapratis.